Tik sen nebiju te rādījies, ka ja man arī bija login, tad tas kaut kur ir nozudis, bet šo brīvdienu brauciens man tik ļoti iepatikās un arī fakts, ka par Mazo Juglu aprakstu ir maz, lika man uzmest šo mazo aprakstu par pasākumu. Nelielu fotoreportāžu uz doto brīdi var atrast http://www.draugiem.lv zem Ģirts Valdīšana.

Tātad - Mana mīļā Mazā Jugla

Bija radusies vēlme nu jau kārtējo reizi šogad palaivot un šoreiz tika pieņemts lēmums izvēlēties kaut ko netradicionālu un vēl iepriekš neiepazītu. Beigu beigās vairāku iemeslu dēļ izvēle krita uz Mazo Juglu (tuvu Rīgai, nav iepriekš braukta, netā ir gruti atrast kādu info). Pēdējais apstāklis gan varētu daudzus cilvekus aizbaidīt no šā varianta, bet nu mūs kaut kā tiesi šis apstāklis tikai ieinteresēja.

Sākums tika nosprausts Turkalnē aptuveni 50 km no Mazās un Lielās Juglas satekas un finišs Rīgā Jugla-3. Aptuvenais nobrauktais attālums līdz ar to sanāktu plus mīnus 55 km. Pie upes ieradāmies piektdien ap 18:00, salikām smaili un laidāmies upē.

Sākumposms no Turkalnes līdz Kranciemam bija pārsvarā mierīgs un apcerīgs, ja neskaita pāris sīkumus. Ātri vien sapratām galveno Mazās Juglas joku, pa upi ik pa brīdim ir izkaisīti lieli akmeņi, kas šajā ūdens līmenī bija daži centimetri virs vai zem ūdens līmeņa Tātad līdz Kranciemam nekā pārāk traka nebija, ja neskaita dažu labu grīdiņu, kur būtu gribējies lielāku ūdens līmeni un dažu labu kritušu koku pie kura notika pirmā no laivas ārā kāpšana un laivas pārstiepšana tam pāri.

Kranciemā mēs iepazinām jau pilnīgi savādāku Mazo Juglu. Sākās dolomītu krāces. Asi akmeņi, ne pārāk liels ūdens līmenis, kā arī akmeņu aizsprosti mums ātri vien ieskaidroja, ka tuvākais turpinājums būs pārsvarā pastaiga pa upi. Tā tas arī turpinājās tuvākos apmēram 2 km. Izejot no ciema izdevās atrast jauku naktsmītni netālu pirms tilta. Pavasarī saimnieki acīmredzot bija taisījuši brikšnu izciršanu par ko liecināja paliela pažuvušu zaru kaudze un pat uzbūvējuši galdiņu. Tā kā nevienas mājas tuvumā nebija, tad metāmies turpat arī krastā.

Sestdienas rīts mūs sagaidīja ar pagaidu ielāpu uzlikšanu caurumiem (makgaiverene) par ko protams var pateikties vakardienas krācēm. Tad ātri vien pa daļai laivā, pa daļai ārpus tās pieveicām atlikušās krāces un turpinājām ceļu Tīnūžu virzienā. Kopumā šīs krāces varētu būt visai interesantas, bet pie lielāka ūdens līmeņa un labāk arī cietajā laivā, nevis saliekamajā smailē

Tuvojoties Tīnūžiem upe sagādāja mums jaunu pārsteigumu - tā beidzas... Nu ne gluži beidzās, bet pārvētās dažos šauros un pa daļai aizaugušos posmos, ko variet aplūkot bildēs.

Posmā starp Tīnūžiem un Hes ik pa brīdim parādījās gan cilvēku roku, gan dabas veidoti akmens krāvumi visā upes platumā, kurus atkal dažādos veidos vairāk vai mazāk veiksmīgi izdevās pievarēt. Bet ne tas bija tas jautrākais. Šoreiz lielākās jautrības sagādāja sagāzušies koki un to sanesumi. Vienā vietā sanesums tika vieksmīgi pievarēts ejot pa priekšu laivai un stumjot visus kokus malā un otrā izkrāmējot lielāko daļu mantu no laivas un tad pašu laivu pārtransportējot pāri sanesumam.

Pēc viena no retajiem netā atrastajiem īsajiem upes aprakstiem klausījām padomam un pie Hes stājām kreisajā krastā un nesām laivu uz kanālu. Lieki teikt, ka tik taisnu un patīkami vieglu upes posmu vēl nebijām šajās dienās sastapuši. Otrā kanāla galā atkal uztaisījām nelielu pārstiepienu un pie Vāckalnu ciema laidāmies atkal iekšā upē.

Turpmākais posms līdz Rīgas apkārtceļam palika atmiņā tikai ar pāris lietām - vienu dzirnavu atliekām, kur bija jāizkāpj un jāpārtransportē laiva akmeņiem pāri, vienu pāri upei nogāzušos koku, kas šoreiz tika pievarēts sēžot laivā nozāģējot tam zaru un skudru pūzni krasta pārkarē pār upi. Potenciāli kādā pavasarī skudras var pārvietoties ļoti strauji uz leju līdz upes līmenim.

Pēc apkārtceļa upe jau pamazām kļuva arvien platāka un mēs jau sākām domāt, ka lielākā daļa turpmākā ceļa būs vairāk vai mazāk mierīga. Skuju!!! Jau pēc visai neilga laika ik pa brīdim parādījās gandrīz visu upi aizšķērsojoši koki un nu jau nedaudz piemirstie akmeņu krāvumi visas upes platumā, kā arī citi dažādi interesanti gemoroji.

Tālākajā upes posmā sevišķi jāatzīmē Rīgas - Ērgļu ceļa tilts zem kura ir diezgan pamanāms kritums. Pēc vietējo ieteikuma šo posmu labāk nošķērsojām ar laivas pārnesienu pāri šosejai Lielākā ūdenī tur gan varētu būt jautrs lēciens,bet ir jāuzmanās no koku sanesumiem pie tilta.

Laivošanas beigu posmu pēc ša tilta var raksturot vienkārši - dīķis, bet tajā paša laikā bija patīkami beidzot pamest mazo Juglu un sākumā iebraukt Juglā un pēc tam arī Juglas ezerā. Finišējām kā bija plānots Jugla-3. Kapjot ārā gan sanāca visa ceļojuma lielākais failure. Vienīgo reizi pa visu braucienu telefons bija palicis ārpus sauso mantu maisa man klēpī. Un kāpjot ārā tas veiksmīgi ielidoja ezerā... Pēc pāris minūtēm tas tika veiksmīgi atrasts dūņās, bet loģiski, ka bija nomiris un visdrīzāk vairs nebūs augšamceļams līdz ar to tagad visi kas vēlas nonākt atpakaļ manā telefonu grāmatā ir laipni aicināti atrast mani savos telefonos un sūtīt man info ar savu telefona numuru un to, kas ir sūtītajs

Pēc tam pa Rīgu drusku pavizinājāmies ar mašīnu ar laivu uz jumta un nākamā dienā pagaidu ielāpus aizstājām ar kārtīgākiem ielāpiem.

Kopumā braucienu varu atzīmēt par izdevušos (ja vien neskaita protams manā mūžā otro noslīcināto telefonu ), jo upe visā šajā posmā bija ļoti daudzveidīga un interesanta.